darbnica instrumenti izdotie lauka dalibnieki notikumi lukotava

PARTITŪRA EKOSISTĒMAI

 

dz1

 

Izrāde-lekcija "Partitūra Ekosistēmai" ir divu monologu paralēle. Rīdzinieki, arhitekts un komponists, satikušies pirms trim gadiem radošajā darbnīcā. Trīs dienas, kas 2008. gada vasarā tika veltītas skaņas, telpas un komunikācijas izpētei ir gan viesušas dziļas pārdomas, gan izmainījušas ierasto lietu kārtību. Praksē iegūtais licis pamatu jauniem darbiem, pavēris jaunu redzējumu uz apkārtējo pilsētas vidi, ļāvis dziļāk ieklausīties tās izskaņā.

Izrāde nav nedz kolorītu tipāžu teatrāla saruna, nedz akadēmiska atskaite par padarītiem darbiem, nedz arī izmisīgs dīvaiņu manifests. Tajā ir nedaudz no visa, bet galvenokārt kas cits – aicinājums ieklausīties telpās savām ausīm, ieraudzīt pilsētu savām acīm, izdzīvot savas dzīves pašiem - pa īstam, darot to, kas patīk, nevis lūkojoties tajās caur svešu cilvēku darinātiem daiļdarbiem.

 

"Partitūra Ekosistēmai" tapusi 2010. gadā, starptautiskā eksperimentālā teātra festivāla Homo Alibi ietvaros. Izrādi veidojis režisors Viesturs Meikšāns, arhitekts Maksims Šenteļevs un komponists Jēkabs Nīmanis, piedaloties Swedbank korim Artura Ancāna vadībā. Doma par šo izrādi autoriem radusies Valmierā, sadarbojoties pie toriez vēl topošajiem "Straumēniem". Izrāde notika bijušās Rīgas Pirmās Termoelektrocentrāles turbīnu cehā. "Partitūra" savā formā ir specifisks priekšnesums, kas iespējams vienīgi šajās telpās. Neskatoties uz režisora apņēmību padarīt izrādi īsāku, tā ir aptuveni divas stundas gara un ietver filmu fragmentus, dažas īsas lekcijas ar skaņu un attēlu demonstrēšanu, vairākus skaņu priekšnesumus, kora uzstāšanos, apmeklētāju skaņu pastaigu un kopēju līdzdalību skaņu vingrinājumos. Šī ir izrāde, kurā tiešām nav skatuves, nav zāles, nav aktieru, nav skatītāju, nav teātra.

Pagaidām festivāla ietvaros ir notikušas trīs šīs izrādes, katra nedaudz atšķirīga. Kas zin, iespējams pārskatāmā nākotnē šī izrāde tiks izspēlēta vēl kādu reizi.

m. šenteļevs

 

..."Nekas jauns nav netradicionālu telpu izmantojums. Kā veiksmes piemērs minams Homo Alibi projekts Viestura Meikšāna izrāde-lekcija Partitūra ekosistēmai, kas tapusi sadarbībā ar Jēkabu Nīmani un Maksimu Šenteļevu un Swedbank kori Andrejsalas tvaika turbīnas cehā. Vienlaikus pētot gan telpu, gan skaņas un mūzikas uztveri, darbs polemizē ar izglītības sitēmu, rada alternatīvu vidi, reanimē telpu un uzceļ humānu katedrāli, ko Viesturam Meikšanam neizdevās izsliet Valmieras teātra iestudējumā Plūdi un Saulgrieži Straumēnu skaņās interesantajā, bet pārāk horizontālajā telpā."

Maija Treile Kultūras Forums

 

 

...Starptautiskais eksperimentālā teātra festivāls "Homo Alibi" piedāvā Viestura Meikšāna izrādi - lekciju "Partitūra ekosistēmai", ko varēs baudīt Tvaika turbīnas ceha Andrejsalas Spēkstacijā. Pirmizrāde notika 26. augustā. Tāpat izrādi var noskatīties 27. augustā 21:00

Pusotra stunda ēkā, kas reiz sildījusi Rīgu, bet nu kopš 2004.gada ir pensijā. Telpa, kurā daudzo kāpņu un līmeņu, un labirintu dēļ ir grūti saprast, cik augstu esi un cik zemu nāksies kāpt. Lielākā jebkad redzētā trubu skrūvējamā atslēga Jēkaba Nīmaņa rokās. Komponists aiziet dziļumā izklausīt telpas sirdi. Tikai pie tiem, kam darba pilnas rokas, atnāk tāds industriāli meditatīvs skaistums kā Jēkaba skaņdarbs korim "Rīgas pirmā termoelektrocentrāle". Swedbank kora izpildījumā tas rezonē margās un bungādiņās. Turpat Maksims Šenteļevs muzicē uz tāda kā lidojošā paklāja, kur salikti mazi un mazītiņi instrumenti. Vairāk nekā desmit minūtes, sēžot industriālās varenības klēpī, acis paliek piekaltas mikro-ventilatoriņiem, kas griež dzijas spursliņas un kamolīšus pret stīgām, radot kādu aizlaiku un pārlaiku skanējumu. Izrāde par mērogu un tā relativitāti.

Divi meklētāji – ātrais, vienmēr mazliet nepacietīgais un steidzīgais meklētājs un darītājs Jēkabs un tāds kosmiski filozofiskais skaidrotājs Maksims. Abiem ceļš ejams uz sarunāšanos, uz laikmeta dzīvā nerva jušanu. Jēkabs laužas ārā no akadēmiskās izglītības rāmjiem, kur laiks apstājies pie romantisma un klasicisma. Savā, šķiet, trīs minūšu lekcijā par pasaules mūzikas vēsturi viņš atzīst, kas tas viss jau ir jauki, bet laiks turpina iet, tādēļ nereti tradicionāli skolotais izpildītājs nespēj būt par adekvātu starpnieku starp novatorisko komponistu un klausītāju. Jēkabs kā politiķis pavisam labā nozīmē no sirds aizraujas, skaidrojot, kas varētu būt labāk izglītībā, kas būtu darāms, lai sabiedrībā augtu īsti demokrātisks cilvēks ar savu skatījumu un toleranci. Savukārt Maksis, kaut arī ar cienījamu arhitekta diplomu kabatā, cīnās ārā no pārlieku lielā subjektīvisma, no skaistās, polifoniskās privātās un citiem ne pārāk pieejamās iekšējās mākslinieka telpas. Gluži kā viņa biosistēmu skaņu savienošanas eksperimentā, kas neizdevās, jo vadi bija par īsiem. Taču nosacītā neveiksme ir tikai iemesls rakt tālāk. Izrāde par to, ka daudzas sistēmas un prāti mēdz būt pārlieku noslēgti un līdz ar to zaudē skābekli un dzīvotspēju. Ar vadiem, trubām un lokatoriem uz citām sistēmām būs vairāk gaisa, vairāk barības vielu, saprašanās un labāka dzīve. "Nevis parādīt, kā es visādi māku, bet klausīties," citāts no Jēkaba Nīmaņa instrukcijas skatītāju ansamblim pirms ķeršanās pie instrumentiem. Ja suga dzīvo ideāli piemērotā vidē, tad tā zaudē spēju pielāgoties, degradējas un iet bojā – bioloģijas pamatpostulātu skaidro Maksims.

Pat, ja izstāstītu visu vārds pa vārdam, ieskaitot TEC vēsturi un Maksima radošo darbnīcu projektus, un Jēkaba akadēmiskās un paralēlās dzīves līkločus, un kora rosīšanos un dziedāšanu, un izpētītu visus Viestura Meikšāna smalkos paņēmienus, kā savīt visu vienotā audumā, un pat padalītos ar tik labo ideju, kā iesmaržot plastmasas tualetes būdiņu TEC pagalmā... Vienalga evolūcijas lēcieni un kvalitatīvas izmaiņas ir iracionālas. Vienalga nebūtu iespējams līdz galam pateikt, kas notika TEC. Varbūt visi, kam rūp viena lieta, sanāca kopā, daudz nefilozofēja, bet sāka klausīties, spēlēties, spēlēt – no sākuma tā kā haotiski, katrs savu, bet vēlāk jau sanāca pavisam cienījama partitūra. Un jēga pieredzei ir tikai tad, ja esmu daļa no tapšanas. Kā nosmej abi izrādes varoņi - mājās uz DVD jau tos skaņu ainavu veidošanas video neskatītos. Cita starpā – kurš teica, ka mūsdienās vairs nav varoņu?

Delfi.lv